Grāmatā aplūkota latviešu tulkojumu attīstība 20.gs, ar nelielu ieskatu arī agrākajos laikos. Uzmanība nav vērsta un konkrētiem tulkojumiem, bet uz tendencēm, maiņām gan subjektīvu, gan laikmetu griežu noteiktām.
Latviešu nacionālā identitāte, kuras pamatā ir valoda, literārā polisistēma un pat rakstu valoda lielākoties ir tulkojumu rezultāts. No 16. līdz 18. gadsimtam tulkojumiem bija izteikti svarīga, pat izšķiroša nozīme latviešu rakstu valodas attīstībā. Tulkotāji veidoja, sistematizēja un modificēja rakstīto latviešu valodu. Reliģiskie tulkojumi tika veikti, stingri pieturoties pie avotteksta. Laicīgie tulkojumi bija lokalizēti sentimentāli un viegli lasāmi vācu stāsti. Paralēli nacionālās literatūras uzplaukumam 19. gadsimtā norisinājās pakāpeniska pāreja no adaptācijas līdz svešādošanai un uzticībai avottekstam kā galvenajai pieejai. Tulkošanas pieeja bija acīmredzami nepilnīga – latviešu lasītājam bija jāuztver un jāapgūst daudz nezināmā. Kad sāka parādīties drosmīgāki, lielākoties ievērojamu latviešu rakstnieku veikti Rietumu klasiķu tulkojumi, tradicionālā uzticības pieeja atkāpās otrajā plānā. Pēc neatkarības iegūšanas 20. gadsimta sākumā tulkojumu apjoms strauji pieauga. Padomju un vācu okupācijas laikā tulkošanas politika meta līkločus, līdz 20. gadsimta beigās sasniedza postmodernu briedumu.